Kapelas "Sutaras" koncerts, Rīgā
2003. gada 16. martā

      Tā negadās bieži. Pavasara saule ģildes krāšņo logu rūtīs un pieci muzikanti, kas spēlē tā, ka nevien kājas cilājas, un visu laiku gribās smaidīt, bet vienubrīd saproti, ka jāskrien pēc puķēm, jo nepateikt paldies par uzdāvināto prieku nevari. Ir tik ļoti aprasts ar tautas mūzikas noļurināšanu, instrumentu un klausītāju spīdzināšanu, ka sastapšanās ar prasmīgiem spēlmaņiem šķiet brīnums. Bet vai tas no tiesas ir brīnums, un kā šādi brīnumi rodas?
      Leišu tautas mūzikas kapela Sutaras (šķiet, ka latviski pareizāk būtu rakstīt Sutars, tomēr, lai nejauktu lasītājiem galvu, lietošu festivāla rīkotāju iedibināto rakstību) pastāv jau piecpadsmito gadu, un visi tās dalībnieki ir profesionāli mūziķi. Tas nozīmē, ka ikviens no viņiem ir guvis muzikālu izglītību, un spēlēšana ir šo vīru maizesdarbs, nevis vaļasprieks. Taču bez labas skolas un lielas pieredzes viņiem ir vēl kas - prieks. Tieši prieks un patikšana ar kādu Sutaras spēlē rada brīnumu, jo vai tad spēja ielīksmot citus, turklāt ar gaisa svārstīšanu vien, nav brīnums?

Sutaras

      Koncerta programmu vislabāk raksturotu vārds "dažādība". Skanēja gan sutartīnes, gan visīstākie šlāģeri. Tika spēlētas kokles, skuduči, stabules, āža un ganu rags, tāšu taures, klarnete, tuba, ermoņikas, vijoles un base, klabinātas karotes, šķindināti zvārguļi, sistas bungas, trijstūris un vēl vesels lērums skaņurīku. Dziesmas un dančus kuplināja smieklīgi un gluži nopietni stāsti, pie tam izrāde notika leišu, latviešu un krievu valodā. Gandrīz neticās, ka to visu iespēja pieci cilvēki.
      Mazā ģilde pēc remonta ir tiešām skaista, acis pašas "pielīp" krāšņajām vitrāžām, kas bagātīgi rotā zāles logus. Gaidot koncerta sākumu, netiku gudra, vai labsajūtu rada tēli, vai vienkārši gaismas spēle krāsainajos stiklos. Tomēr tikt skaidrībā man neizdevās - nebija kad. Kolīdz Sutaras nostājās skatītāju priekšā un sāka priekšnesumu, visa mana uzmanība bija veltīta viņiem. Kā muzikanti panāca tādu spraigumu, kā viņiem izdevās noturēt klausītāju uzmanību neatslābstošu gandrīz pusotras stundas garumā?

Sutaras

      Svētdienas koncerts noslēdza kapelas viesošanos Latvijā. Divas iepriekšējās dienas bija notikumiem gana piesātinātas, lai nogurdinātu spēlmaņus, taču viņi bija moži. Arī baltie tautas tērpu krekli nerādījās noguruši, un zīda lakatiņš ap vadītāja Antona Foka kaklu izskatījās kā svaigu puķu pušķis. Kā jau rakstīju, visi muzikanti ir sava amata meistari un lieliski pārvalda pat vairāku instrumentu spēli. Turklāt spēlē Sutaras dalībnieki ar visu, ko Dievs tiem ir devis - rokām, kājām, lūpām, acīm, ausīm, deguniem un bārdām. Ar visu ķermeni muzikanti pauž aizrautību un spēles prieku. Stāstot un dziedot mūziķi nevairās ielūkoties publikai acīs, tādējādi uzrunājot klātesošos arī ar skatienu. Lai katrs justos līdzdalīgs, klausītāji tiek aicināti dziedāt un spēlēt kopā ar muzikantiem, gan plaukšķinot, gan rībinot veļas dēli un šķindinot monētas. Publika labprāt atsaucas, jo aicinājums nav uzbāzīgs, Sutaras necenšas par varītēm padarīt mūs laimīgus. Programmas numuri raiti seko cits citam un ir tik daudzveidīgi, ka apnikumam vai garlaicībai vienkārši nav kad piezagties. Protams, ne viss bija perfekti, kāda nots misējās, salmu pūšamais instruments pat lūdzams neskanēja, bet tas nebija svarīgi. Kopiespaids bija tik labs, ka sīki negludumi, pārvērsti jokā, tam piešķīra vien dzīvīgumu un vienkāršību. Es priecājos, ka Sutaras bija Rīgā, un saku viņiem "paldies" par jauko dienu.

      Raksts: Ieva Bērziņa, 2003. gada 17. martā
      Bildes: Ansis Ataols Bērziņš