Kokle

      Cik var spriest no saglabājušāmies liecībām, kokle (kokles) ir sena baltu izcelsmes muzīka. Pirmās rakstītās ziņas par kokļu spēlmaņiem saglabājušās no XV gs. No baltu ciltīm kokles aizguvušas tuvumā dzīvojošās somugru (lībiešu kāndla, igauņu kannele, somu kantele u.c.) un slāvu ciltis (krievu gusļi).
    Kokle ir stīgu strinkšķināmmuzīka. Spēlējot kokli liek klēpī vai uz galda, Ar labo roku tiek radīta stīgu vibrācija, tātad skaņa, bet ar kreiso tiek klusinātas nevajadzīgās stīgas. Kokles skaņojumi bijuši dažādi, pārsvarā diatoniski. Apakšējai stīgai parasti ir burdona funkcija - tā skan visu laiku.
    Koklei ir izdobts trapecveida korpuss, kas pārsegts ar plānu dēlīti - deku. Stīgu tapas darinātas no koka un iestrādātas korpusa platākajā galā paralēli tā malai. Šaurākajā malā iestrādāts metāla stienītis, ap kuru aptītas zarnu, augu šķiedras, misiņa vai tērauda stīgas. Tradicionāli bijušas 6-9 stīgas, vēlāk arī padsmit.

Kurzemes kokle

    Kurzemē spēlētas un darinātas kokles bez spārna, ar daudziem ornamentiem un grebumiem.

Latgales kokle

    Latgales koklēm ir spārns, kas pastiprina skaņu un izmantojams arī kā rokas balsts. Salīdzinot ar Kurzemes koklēm, to apdare ir mazāk rūpīga, tās ir lielākas, smagākas, ar atturīgu rotājumu.
    Augšzemē un Vidzemē spēlētas abu veidu kokles, kā arī radušās starpformas, piemēram, kokles ar knābveida spārnu.
    XIX gs. beigās kokļu būves tradīcijas ietekmēja no Rietumeiropas ienākušās cītaras. Tādējādi radās tā sauktās cītarkokles - kokles ar lielāku, cītarveidīgu korpusu, tērauda tapām un lielāku stīgu skaitu.